Gija de Mopasāna “Iveta” ir smalki ironiska un psiholoģiski asa novele par jaunu sievieti 19. gadsimta Francijas sabiedrībā, kur spožums, izklaides un laipnas manieres slēpj morāli divdomīgu pasauli. Iveta aug vidē, kur viņas māte, sabiedrībā pazīstama dāma, ap sevi pulcē turīgus vīriešus un salonu dzīves baudītājus. Meitene sākotnēji raugās uz šo aprindu vieglumu ar jaunības ziņkāri, taču pamazām viņai atklājas pieaugušo attiecību īstā daba, naudas vara un sievietes ievainojamais stāvoklis sabiedrībā, kas skaļi runā par godu, bet pati dzīvo pēc izdevīguma likumiem. Mopasāns, būdams viens no franču reālisma meistariem, “Ivetā” nevēršas pie melodramatiskiem pārspīlējumiem: viņš precīzi vēro žestus, sarunas un klusēšanu, ļaujot spriedzei augt no ikdienas detaļām. Šis darbs ir gan stāsts par nevainības zudumu, gan ass skatiens uz laikmeta liekulību, kur aiz elegances fasādes slēpjas vientulība, aprēķins un sāpīga pašcieņas meklēšana.