Katrīnas Rudzītes trešajā dzejoļu krājumā aizvien lielāka uzmanība tiek pievērsta sociālpolitiskiem jautājumiem, tostarp ķermeņa un privātā politiskajai nozīmei, kvīru un nespējas pieredzei, un arī atstumtībai sabiedrībā. Dzejoļos jūtams Rudzītes pēdējo gadu darbs ar teorētiskiem tekstiem, kā arī par 20. gs. klasiķi kļuvušās Odrī Lordes un citu dzejnieču atdzeja. Autores poētiskā valoda saglabājas kopta, precīza un niansēta, teksts sakārtots interesantās formas variācijās un saaužas daudzslāņainās struktūrās.