Patrika Zīskinda “Kontrabass” ir asa, ironiska un vienlaikus skumji komiska monologromāna klasika par vārdā nenosauktu orķestra mūziķi, kurš savā vientuļajā dzīvoklī izstāsta dzīvi līdzās milzīgajam instrumentam. Kontrabass viņam ir gan patvērums, gan slogs – tas nosaka karjeras griestus, sabojā privātumu un kļūst par apsēstības objektu. Atklāti un pašironiski varonis vēro mūzikas pasaules hierarhijas, orķestra ikdienas rituālus un kompromisus, kas prasa klusēt, lai izdzīvotu sistēmā. Monologs pamazām atklāj viņa apslēptās ambīcijas un jūtas pret jaunu soprānu, kuras priekšā viņš vienmēr paliek “aiz kulisēm”. Spriedze aug, un vakara gaitā atklājas, kā kaisle uz mākslu saduras ar neizrunāto vilšanos. “Kontrabass” ir lakonisks, bet trāpīgs stāsts par izolāciju, pašvērtību un mūziķa ikdienas neredzamo cenu, kas padara šo darbu par vienu no spilgtākajām mūsdienu vācu literatūras monodrāmām.