PanikaHelēna Ora

Es kopš bērnības eksperimentēju ar vizuāli uztveramiem formātiem, kuros ietērpt savus stāstus. Pozicionēju vai drīzāk nepozicionēju sevi kā brīvu meklētāju, procesus un neesošās jēgas pētošu un caur mākslas izpausmēm pašironizējošu frīlanceri. Savu dumpīgumu neizpaužu agresijā, bet gan patiesā laikmeta tirgus precē – dzīves performēšanā. Es sevi uzšķēržu ar neasu nazi un izsāpu, viegli pasmaidot. Kādēļ? Jo, lāsts vai laime, citādi nespēju. Performancē process ir rezultāts. Dzīvē tagadne apzīmē man nesaprotamo jēgu. Mākslā es pielāgoju atbilžu variantus saviem esības jautājumiem. Izmantoju dažādus paņēmienus, lai maksimāli tuvotos savai aktuālajai tā brīža virssajūtai.Grūtās radību mokās un ar dievpalīgu mēs nākam šai pasaulē. Tas, domājams, ne tuvu nelīdzinās tām sāpēm, kurām jāizlaužas cauri ilgajā, vientulīgajā procesā, lai piedzimtu pats sev un savai iekšējai brīvībai. Vairums to pat nemēģina. Helēna Ora ļauj man būt klātesošai viņas drosmīgajā pārtapšanā – tas ir mulsinoši godīgi, emocionāli trausli, cilvēcīgi kaili. Ierosinoši un iedrošinoši, jo, izrādās, tas nenogalina. Tas ieved gaismā. Lai svētība un izdošanās katram, kurš sekos. Aprakstu pievienoja: kopienasbiblioteka, 05.12.2025