Ihara Saikaku grāmata “Pieci stāsti par piecām sievietēm, kas mīlēja mīlēties” ir japāņu klasiskās prozas darbs, kas lasītāju ieved Edo laikmeta Japānas pilsētu sabiedrībā, kur kaislība, gods un stingras sociālās normas saduras ar postošu spēku. Krājumā apkopoti pieci vēstījumi par sievietēm, kuru vēlme mīlēt un būt mīlētām kļūst par izaicinājumu ģimenei, laulībai, kārtai un sabiedrības gaidām. Saikaku neidealizē mīlestību: viņa stāstos tā ir dzīva, jutekliska, spītīga un bīstama, bieži novedot pie greizsirdības, bēgšanas, nodevības, kauna vai traģiska iznākuma. Vienlaikus šie teksti nav tikai pamācoši stāsti par pārkāpumu sekām — tie atklāj arī sieviešu iekšējo gribu, vientulību un cilvēcisku alkas pēc tuvības pasaulē, kur personiska izvēle reti pieder pašam cilvēkam. “Pieci stāsti par piecām sievietēm, kas mīlēja mīlēties” ir lakonisks, spilgts un vēsturiski nozīmīgs ieskats senās Japānas mīlestības, iekāres un sabiedriskās kārtības konfliktos.