Maijas Priedītes debijas dzejas krājums ir lakonisks, jūtīgs un precīzs pirmais pieteikums literatūrā. Tajā skan pilsētas ritms un ikdienas klusumi, pārdomas par attiecību mezgliem, sevis atpazīšanu un trauslām robežām starp publisko un privāto. Dzejoļi atsedz iekšējās sarunas un apkārtējās vides nospiedumu – kā saziņas pārpalikumi, darba zvani, nakts logu gaismas un neizteiktas frāzes paliek ķermenī. Priedīte raksta skaidri un tieši, nelielās formās sakoncentrējot pieredzes spriegumu, bet valodā – ironijas dzirksti un maigumu. Krājuma ritms ir mūsdienīgs: īsas līnijas, atvēlēts klusums starp rindām, uzmanība detaļai, kas pēkšņi atklāj kopainu. Lasītājs te atradīs pazīstamas situācijas un neatbildētus jautājumus, kas atgriežas kā atbalss. “Pirmais dzejoļu krājums” iezīmē autores balsi, kurā vienlaikus sadzīvo racionāls skats un emocionāla atklātība, padarot šo grāmatu par precīzu laikmeta noskaņas fiksāciju un solījumu nākamajiem darbiem.