Imanta Auziņa grāmata Putras laiki (izdevniecība Sol Vita, 2002) ir asprātīgs un reizē rūgteni precīzs laikmeta šķērsgriezums, kurā dzejnieks un literatūrkritiķis vēro Latvijas ikdienu pārejas gados. Apvienojot novērojumus, esejisku spriedumu un publicistisku tiešumu, autors atmasko sociālās pretrunas, valodas un domāšanas klišejas, kā arī varas un indivīda attiecību mezglus. Auziņam raksturīgā ironija un humanitārs skatījums palīdz ieraudzīt “putras laikus” — brīdi, kad vērtības tiek pārjauktas un sildītas no jauna, bet cilvēkam jāizlemj, ko paturēt un ko atmest. Darbs sarunājas ar lasītāju kā ar domubiedru: skaidri argumenti, spilgti piemēri, atsauces uz kultūru un vēstures pieredzi pārtop lasāmā, dinamiskā stāstījumā. Putras laiki nav tikai laikmeta kritika, tā ir arī aicinājums saglabāt mēra izjūtu un ētisku mugurkaulu, kad sabiedrība mācās dzīvot brīvībā. Imants Auziņš te piedāvā asu, bet godīgu kompasu apjukuma brīžos.