Augusta Strindberga krājumā “Sapņu spēle. Spoku sonāte” apvienotas divas modernisma teātra klasikas, kurās ikdienišķais pakļaujas sapņa, atmiņu un apslēptas vainas loģikai. Lugā “Sapņu spēle” dieva Indras meita nolaižas cilvēku pasaulē, lai iepazītu viņu dzīvi un ciešanas. Ainas plūst cita citā, vietas un laiks mainās bez brīdinājuma, bet dažādu cilvēku likteņus vieno ilgas pēc mīlestības, brīvības un jēgas. “Spoku sonāte” sākas ar kāda studenta sastapšanos ar noslēpumainas mājas iemītniekiem. Solītā skaistuma un laimes pasaule pamazām atklājas kā melu, sociālas izlikšanās un senas netaisnības caurausta telpa. “Sapņu spēle. Spoku sonāte” spilgti parāda Augusta Strindberga novatorisko dramaturģiju: simbolisku, psiholoģiski asu un vizuāli tēlainu. Šīs lugas uzdod jautājumu, vai patiesība spēj atbrīvot, ja tā vienlaikus sagrauj rūpīgi uzturētas ilūzijas.