Austriešu alpīnista Heinriha Harera atmiņu grāmata “Septiņi gadi Tibetā” vēsta par neparastu bēgļu ceļu un kultūru satikšanos Otrā pasaules kara fonā. Pēc izbēgšanas no britu internēšanas nometnes Indijā autors ar biedru šķērso Himalajus, nonāk noslēgtajā Tibetā un galu galā sasniedz Lhasu — pilsētu, kas tolaik ārzemniekiem gandrīz nebija pieejama. Dzīvojot starp tibetiešiem, Harers iepazīst viņu ikdienu, paražas, budisma tradīcijas un īpašo pasaules tvērumu. 1940. gadu beigās viņš kļūst par jaunā Dalailamas skolotāju un tuvāko līdzgaitnieku, vērojot, kā miermīlīgās zemes likteni satricina politiskās pārmaiņas un tuvojas Ķīnas varas ienākšana. Harera liecība apvieno piedzīvojumu, antropoloģisku vērojumu un personisku izaugsmi — tā ir klātbūtnes sajūta vietā un laikā, kas drīz pēc tam neatgriezeniski mainījās. Spēcīgs un vizuāli dzīvs memuārs par cilvēka izturību, draudzību un kultūras mantojuma trauslumu.