Greguārs Delakūrs romānā “Sieviete, kura nenovecoja” pārvieto seno sapni par mūžīgo jaunību mūsdienu vidē, piešķirot tam smalku psiholoģisku un poētisku skanējumu. Galvenā varone Betija – jauna, skaista sieviete ar mīlošu vīru, mazu dēlu un darbu, kas sagādā gandarījumu – piedzīvo dzīvi, kurā viss šķiet sakārtots. Taču kādā brīdī atklājas, ka viņas ārējais veidols apstājas laikā: Betija nenoveco. Šis neparastais fakts kļūst par romāna asi, ļaujot autors iztirzāt skaistuma, identitātes un patiesas laimes cenu. Kā dzīvot sabiedrībā, kas apbrīno jaunību, bet baidās no citādā? Vai mūžīgā jaunība ir svētība vai vientuļš slogs? Delakūrs savieno šarmu ar precīziem novērojumiem, radot mūsdienīgu variāciju par Doriana Greja motīvu – bez moralizēšanas, bet ar trāpīgu, cilvēcīgu skatu uz to, ko mēs upurējam un ko saglabājam, lai paliktu “nevainojami”.