Veronikas Janelsiņas grāmata "Vēstule" atklāj spilgtas mākslinieces un rakstnieces dzīves gājumu un iekšējo balsi caur vēstuļu, atmiņu un pārdomu pavedieniem. No Latvijas jaunības gadiem līdz bēgļu gaitām Vācijā un jaunas dzīves iekārtošanai ASV, autore fiksē laikmeta satricinājumus un privātas izvēles, kas veidoja viņas radošo ceļu. Tekstos jūtama saruna ar laikabiedriem un tuvākajiem, tostarp rakstnieku Anlavu Eglīti, kura klātbūtne iedrošina, provocē un sargā. „Vēstule” nav tradicionāla autobiogrāfija – tā ir fragmentāra, tēlaini kompozicionēta liecība, kurā vizuālās domas asums un skatuves izjūta satiekas ar precīzu, ironiski siltu valodu. Janelsiņa vēstījumā personiskās detaļas atspoguļo plašāku diasporas pieredzi – izdziestošas dzimtenes tuvumu, jaunu kultūrtelpu apgūšanu un radošas neatkarības cenu. Lasītājs iegūst intīmu skatu uz mākslinieces darbnīcu un prātu – uz to, kā atmiņa, humors un vēsture sarakstās vienā ilgi gaidītā vēstulē, kas patiesībā mērķē uz nākamo paaudzi.