Kā jūs panācāt, lai OMON aizbrauktu? Tā bija problēma. Ar OMON man arī iepriekš bija vairākas sarunas. Pa telefonu pirmoreiz runājām janvārī. Atceros miglaini. Pirms vai pēc uzbrukuma Iekšlietu ministrijai? Droši vien pirms, pēc uzbrukuma vairs ne. Pēc notikušā viņi vairākas stundas stāvēja pie Kompartijas ēkas. Lamādamies, jo nez kāpēc bija iedomājušies, ka viņus atbalstīs pilnīgi visi un uzreiz sāksies lielā Latvijas iekarošana. Augusta notikumos vēl bija viena saruna, arī to es riktīgi vairs neatceros. Atmiņā ir, ka man zvanīja viens krievu mācītājs, kas darbojās kā vidutājs. Bet būtiskākā bija cita situācija, un to es atceros! Pēc puča. Mēs bijām paspējuši aizskriet uz Maskavu. Kopīgi nomainījām Kuzminu. Gorbunovs šo vēlmi izteica jaunajam priekšniekam, kurš pēc puča Krievijā atbildēja par to karaspēku. Kad Kuzmina vietā tika iecelts jaunais kara apgabala pavēlnieks, viņš man piezvanīja. Gribēja, lai es pie viņa ierodos. Šis bija progresīvs vīrs. Es pie viņa aizbraucu, sākām runāt. Piepeši atveras citas durvis un ienāk Mļiņņiks — OMON komandieris. Es Mļiņņiku dabā nekad nebiju redzējis. Kamēr ātrumā domāju — ko man tagad darīt, tikmēr viņš nosēdās man pretim un sāka stāstīt visas savas traģēdijas. Viņam neesot, uz ko paļauties, jo visi, kas devuši komandas, ir beigti. Pugo nošāvies... Viņš saka: es nevaru pierādīt, kas mani komandēja pret jums. Vēl viņš teica, ka šīs komandas — uzbrukt valdībai un parlamentam — viņam tika dotas desmitiem reižu, bet viņš tās nav pildījis. Mļiņņiks teica pat to, ka viņi varētu būt ļoti lojāli pret jauno varu. Tas izklausījās ticami? Samērā. Bet es teicu: viss! Dzīvības ir zaudētas, nekādas sarunas mums nevar būt. Es vairs neatceros, viņš atsaucās uz Pugo, bet ne tikai — vēl uz kādu no augstajiem vīriem, kas viņus komandējis pa tiešo. Un viņam nebija vairs, uz ko atsaukties. Viņš nevarēja parādīt konkrētus cilvēkus, kas komandēja. Es teicu: kā var būt tāda nežēlība, cietsirdība — un vēl pret neapbruņotiem cilvēkiem... Aprakstu pievienoja: kopienasbiblioteka, 08.09.2025