Zigmunda Freida esejā “Viņpus tīksmes principa” klasiskais psihoanalīzes priekšstats par cilvēka rīcību kā baudas meklējumu rezultātu tiek apšaubīts un paplašināts. Balstoties klīniskos novērojumos un kultūras piemēros, autors ievieš atkārtojuma piespiešanas jēdzienu: cilvēki nereti atgriežas pie sāpīgām pieredzēm, it kā vadīti no neapzināta mehānisma, kas nav izskaidrojams ar vienkāršu baudas-labsajūtas bilanci. Šo parādību Freids sasaista ar mūsdienās plaši apspriesto nāves dziņu – vilkmi uz sprieguma samazinājumu un atgriešanos sākotnējā stāvoklī, kas stāv pretstatā dzīves instinktiem. Teksts iezīmē pāreju no agrīnajām teorijām uz vēlīno domu par divu pretēju spēku cīņu psihē, interpretējot sapņus, traumas un spēļu novērojumus bērniem. Latviešu izdevums iepazīstina ar vienu no 20. gadsimta ietekmīgākajiem domrakstiem, kas joprojām nosaka diskusijas par motivāciju, destruktivitāti un atkārtojuma lomu cilvēka pieredzē.