Man vienmēr ir licies: ir par maz tikai redzēt, dzirdēt, aptaustīt un saost pasauli. Īpaši mirkļos, kuri kā debesu dāvanas mūs necerēti apciemo un pēc tam nežēlīgā vienaldzībā aiziet. Es ticu, ka tie, būdami laika sastāvdaļa, nepazūd pavisam un atgriežas pie kāda cita. Jo laiks taču ir mūžīgs. Tāpat kā cilvēka ziņkāre, ar kuras palīdzību mēģiām pamatot savas esības jēgu... (Monika Zīle)
Aprakstu pievienoja: kopienasbiblioteka, 01.10.2025