Džona Steinbeka romāns "Mēness ir norietējis" ir skarbs un lakonisks stāsts par mazas piejūras pilsētas iedzīvotājiem, kurus Otrā pasaules kara laikā pārņem sveša okupācijas armija. Bez konkrētas valsts nosaukuma autors veido universālu alegoriju par varas un pretošanās dinamiku: kad demokrātiska kopiena tiek vardarbīgi pakļauta, cilvēku cieņa un brīvības apziņa kļūst par neuzvaramu spēku. Pārņemt kārtību izrādās grūtāk nekā ieņemt teritoriju – okupanti saskaras ar klusām, bet neatlaidīgām sabotāžām, sadzīvisku spīti un morālu pretestību, kas izplūst caur zvejnieku mājām, ogļu pagrabos un tirgus laukumos. Steinbeks rāda abu pušu iekšējās plaisas: uzvarētāji izjūt bailes un atstumtību, bet iekarotie atklāj drosmi un solidaritāti. Proza ir vienkārša, koncentrēta, ar spēcīgu ētisku kodolu; sižets virzās spriedzē starp disciplīnu un sirdsapziņu, pavēlēm un pārliecību. Romāns, kas uzrakstīts kara laikā, skan kā aicinājums nepadoties – pat tad, kad šķiet, ka viss ir zaudēts. “Mēness ir norietējis” paliek aktuāls kā stāsts par cilvēcību, kas spēj pretoties pat visrūpīgāk organizētajai apspiešanai.