Merilina - Pāvestam Jānim XXIIIDoroteja Kīla-Martini

Šo saraksti romānā aizsāk Merilina Monro. Ir Ziemassvētki, un viņa tikko ir zaudējusi bērnu. Pasaule līksmo, un viņa – sieviete, kuru visa pasaule( vai vismaz visi pasaules vīrieši) mīl, tomēr Monro jūtas kā viens no visvientuļākajiem cilvēkiem pasaulē. Un pāvests viņai atbild: “Vārds laime Jaunajā Derībā neparādās nevienu pašu reizi.” Viņu sarakste turpinās – absolūtas laicīgās un absolūtas garīgās pasaules satikšanās, kas par spīti milzīgajām atšķirībām pasaules redzējumā, tomēr ir patiesi līdzīgas. “Šodien es gribu Jūs uzrunāt ar Svētās Avilas Terēzes vārdiem: kā sieviete runātu ar sievieti. Kādus dārgumus slēpj šī dvēsele, kas tajā mīt un cik liela ir tās vērtība, par to mēs reti domājam, tāpēc arī tik maz uzmanības pievēršam tās skaistuma sargāšanai. Visa mūsu uzmanība tiek pievērsta tikai iesaiņojumam – šīs pils mūrim, ko sauc par mūsu ķermeni.” Aprakstu pievienoja: kopienasbiblioteka, 04.09.2025