Randiņš ar Kvazimodo

Šis nav stāsts par Viktora Igo Kvazimodo. Šeit Kvazimodo ir ikviens, kurš izrādījies pārāk citāds, pārāk neērts vai pārāk godīgs, lai iederētos. Tas ir ironisks, tumši poētisks romāns par cilvēkiem, kuri dzīvo laikā, kad padomju realitāte jau brūk, bet jaunā pasaule vēl nav iemācījusies elpot. Ikdiena pamazām zaudē savu loģiku. Kabineti kļūst par slepenām teritorijām. Telefona vadi glabā vairāk noslēpumu nekā cilvēki. Nejaušības sāk izskatīties pēc rūpīgi izplānotiem notikumiem, bet absurds kļūst par vienīgo saprātīgo skaidrojumu. Varoņi meklē savu vietu pasaulē, kur bailes ir ikdienas valūta, birokrātija līdzinās labirintam un vara nemanāmi pārraksta cilvēka identitāti. Jo ilgāk viņi cenšas pielāgoties sistēmai, jo grūtāk saprast, kas viņi bija pirms tās. Ar grotesku, satīru un psiholoģisku reālismu vēstījums rāda pasauli, kur smiekli vienmēr stāv soli no trauksmes, bet visnevainīgākais randiņš var pārvērsties eksistenciālā pārbaudījumā. Kvazimodo šajā romānā ir metafora mūsu iekšējām deformācijām - tam, ko ar cilvēku izdara bailes, kompromisi, ilgas būt pieņemtam un vēlme palikt pašam. Jo reizēm visbīstamākais nav satikt Kvazimodo. Visbīstamākais ir atklāt, ka viņš dzīvo ieslodzīts mūsos pašos kā katedrālē, kurā nav Dieva.