Jāņa Lejiņa vēsturiskā triloģija “Zīmogs sarkanā vaskā” tiek uzskatīta par vienu no ambiciozākajiem latviešu prozas projektiem, un romāns “Ķēniņš” ir šī cikla daļa, kas izvērš plašu sociālpolitisku panorāmu par seno latgaļu un Tālavas zemju pasauli. Autors, balstoties rūpīgos pētījumos, ataino laikmetu, kurā vietējo cilšu pašapziņa un valstsgribas dīgsti sastopas ar ārēju varu spiedienu, ticības maiņu un jaunu likumu ienākšanu. “Ķēniņš” fokusējas uz varas, goda un lojalitātes mezgla punktiem: kā top līderi, kā viņus pārbauda kari, alianšu maiņas un dzimtu nesaskaņas, un kā sabiedrība iztur vēsturisku lūzumu priekšā. Lejiņš raksta ar eposa vērienu, savienojot hronikas elpu ar dzīvīgu, psiholoģiski pamatotu tēlojumu, parādot, ka latviešu senči bijuši spēka un sapratnes ziņā līdzvērtīgi saviem kaimiņiem. Romāns saistās ar triloģijas noslēgumu “Rūnas”, kas ieguva Latvijas Literatūras gada balvu, apliecinot cikla nozīmību mūsdienu latviešu literatūrā.